Zorana Drvenkara jaunākais romāns ir oda mīlestībai bez izrādīšanās un kiča. Tajā viņš atklāj kāda gados jauna žigolo, kurš sieviešu vientulību izmanto savu mērķu labā, dzīvesstāstu sairušajā Dienvidslāvijā. Pats Branko bēguļo un arvien vairāk un vairāk tuvojas bezdibenim. Beigās par savā jūtām visiem ir jāmaksā.Daži apgalvo, ka tas sākās 1989.gadā ar dienu, kad Slobodans Miloševičs kļuva par Serbijas prezidentu, citi saka, ka tas aizsākās pirms sešsimt gadiem ar lielo serbu sakāvi pret osmaņiem, bet citi savukārt, ka pirmajam ar otro nav nekāda sakara. Šajā grāmatā es nerunāju par pilsoņu karu. Es atklāju cilvēka raksturu, kas bēg no savas pagātnes. Karš ir tumša mūzika fonā, un ļoti daudzus faktus esmu izņēmis ārā, jo negribēju rakstīt mūsdienu vēstures grāmatu. Es stāstu par cilvēkiem, par kāda vīrieša izolāciju un centieniem atbrīvoties no kultūras radītā spiediena. Tā ir grāmata par manu dzimteni; tas ir vīrieša dzīvesstāsts, kurš izdzīvo pats savu dvēseles karu.